SKOLIOZE
SKOLIOZE
Kompleksa trīsdimensiāla mugurkaula deformācija, kas veido gan funkcionālas gan strukturālas izmainas visās trīs kermena plaknēs.
Skolioze jeb idiopātiskā skolioze skar pārsvarā bērnus straujās augšanas periodā ( vidēji vecumā no 10-13 gadiem)
Bērniem skolioze parasti norisinās bez simptoniem- nav sāpju vai kādu citu izpausmju. Skoliozi ir iespējams atpazīt, no mugurpuses, apskatot bērna mugurkaula izliekumus un plecu/ lāpstinu/ iegurna novietojumu.
80-90% gadījumu slimības cēlonis nav zināms- to dēvē par idiopātisko skoliozi. Bērna sēdēšana, smaga skolas soma, nepareiza stāja nav iemesls skoliozes attīstībai. Bet, ja gimenes anamnēzē kādam ir diagnosticēta skolioze, bērna stāja būtu jānovērtē vismaz 1x gadā.
Diagnozes apstiprināšanai ir jāveic rentgenologisks izmeklējums. Diagnozi apstiprina, ja Cobb lenkis ( mugurkaula sānisks izliekums) ir > 10 grādiem.
Tendinīts (tendonīts) un Tendinopātija (tendinoze)
Cietās, elastīgo audu šķiedras visā ķermenī, kas pievieno muskuļus kauliem, ir cīpslas. Sportā vai ikdienā šīs cīpslas var ciest no triecieniem un pārmērīgām kustībām, kas var radīt to iekaisumu.
Kas ir tendinīts/tendonīts un tendinopātija/tendinoze?
Tendinīts ir mērens cīpslu iekaisums, kas salīdzinoši ātri un labi reaģē uz medikamentozu ārstēšanu un miera stāvokli. Tendinīts var izraisīt dziļas, neciešamas sāpes, kas ierobežo ierastās kustības. Biežākais tendinīta cēlonis sportistiem ir akūta trauma, kas piespiež cīpslu stiepties tālāk par tās normālo kustību diapazonu un izraisa sāpes, pietūkumu un iekaisumu.
Tendinopātija ir cīpslas iekaisuma pakāpe, kas ilgstoši neizmaina stāvokli pēc medikamentu lietošanas un slodzes samazināšanas vai traumas radīta. Būtiskākā atšķirība, ka šajā stāvoklī ir deģeneratīvas (noārdošas) izmaiņas cīpslā. Šajā gadījumā papildus būs nepieciešama ilgstošāka ārstēšana, kas sevī iekļauj fizioterapiju (specifiski vingrojumi) un fizikālā terapija (aparātu terapija, piemēram, magnetoterapija, ultraskaņa, triecienviļņu terapija), kā arī teipošanu un ortožu nēsāšanu. Dažkārt nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās.
Kopīgie rašanās iemesli?
Abos saslimšanu gadījumos nereti pie vainas ir nepareiza sportošanas tehnika vai biomehānika (cieto un mīksto ķermeņa struktūru mijiedarbība pret slodzi).
Preventīvi labākais risinājums ir slodžu dažādošana un adekvāta atpūta un miera stāvoklis pēc slodzēm. Svarīgi ir sporta un fiziskās aktivitātes plānot, lai izvairītos no pārpūles.
Pārmērīgas traumas rodas atkārtoti lietojot ķermeņa struktūras (muskuļus, cīpslas, kaulus un locītavas), kā rezultātā rodas stress uz šīm zonām, kas arī izraisa bojājumus. Dažkārt tās sauc par kumulatīvām (uzkrājošām) traumām vai atkārtotiem stresa ievainojumiem.Ārstēšana
Ja jums ir pēkšņas sāpes vai sāpes cīpslā un ir aizdomas par tendonītu, pirmais, ko darīt, ir pārtraukt darbību un atpūsties. Tendonīts reaģēs uz R.I.C.N. metodi (atpūta, ledus, kompresija un pacēlums). Šī metode palīdz samazināt iekaisumu un pietūkumu un izraisa īslaicīgu sāpju mazināšanos. Šāda veida konservatīva ārstēšana parasti ir viss, kas nepieciešams, lai atjaunotos no tendonīta. Tendinīts parasti izzūd dažu dienu vai nedēļu laikā.
Diemžēl no ilgstošas tendinopātijas var būt vajadzīgi divi līdz seši mēneši. Daudzas cīpslu traumas pāriet hroniskā formā, kas pakāpeniski pasliktinās, ja indivīds turpina aktivitāti par spīti nekontrolējamām sāpēm.
Ja jūsu cīpslu sāpes ilgst vairāk nekā dažas dienas, neskatoties uz atpūtu un konservatīvo ārstēšanu, jums būtu jāapmeklē rehabilitologs vai fizioterapeits, lai atjaunotu normālu stāvokli cīpslā.
Fizioterapeits izvērtēs esošo stāvokli iztaujājot pacientu, palpējot (iztaustot) un testējot. Terapeits var pieņemt lēmumu par nepieciešamību veikt kādu no fizikālās terapijas procedūrām vai mīksto audu tehnikām (masāža, stiepšana, mobilizēšana u.c.). Mūsu klīnikā biežāk pielietotās ir Triecienviļņu terapija (Shock wave therapy) un Radiofrekvences terapija (Tecar). Ar terapijas palīdzību akūtā stāvoklī iespējams audu nomierināšana un iekaisuma mazināšana, bet hroniskā gadījumā veic audu provokatīvu kairinājumu, lai būtu aktīvāki reģenerācijas procesi.
Terapija nav iedomājama bez attiecīgo zonu stiprināšanas un funkcionalitātes uzlabošanu ar ārstnieciskās vingrošanas palīdzību. Vingrojumu izpilde var būt pasīva, aktīva gan dinamiska. Svarīgi ir nesasteigt nevienu no vingrošanas posmiem.
Profilakse (prevencija)
Labākais un drošākais veids, lai izvairītos no šādām saslimšanām ir laicīgi pievērst uzmanību un padomāt par ķermeni kā tas jūtas slodzes laikā, pēc slodzes, kāda ir ergonomika ikdienā un darba apstākļos. Vai sportojot kustības tiek izpildītas tehniski pareizi un vai ir veikta vispārēja ķermeņa stājas izvērtēšana uzsākot attiecīgo sporta veidu.
Biežākie apzīmējumi konkrētām zonām, kur ir cīpslu iekaisumi:
- Tenisa elkonis-ārējā mala (Tennis Elbow- Lateral Epicondylitis)
- Golfera elkonis-iekšējā mala (Golfer's Elbow- Medial Epicondylitis)
- Ahila cīpslas iekaisums (Achilles Tendinitis)
- Karpālā kanāla cīpslu iekaisums (Carpal Tunnel Syndrome)
- Lēcēja celis- patellas cīpsla (Jumper's Knee)
- Rotatoru manžetes cīpslu iekaisums- pleca locītava (Rotator Cuff tendonitis)